Kad mēs lūdzam Dievu, mēs parasti lūdzam pēc materiālas, emocionālas, garīgas vai fiziskas vajadzības. Un tad ir pavisam viegli sākt raizēties, nevis mierīgi gaidīt uz lūgšanas piepildīšanos. Tādās reizēs varam kļūt nepacietīgi. Tomēr mums ir jāmācās gaidīt uz Dievu.
Patiesa lūgšana un cerība uz Dievu nav tikai lūgšana pēc lietām, kuras vēlamies vai kuras Dievs ir apsolījis. Paļaušanās uz Dievu, bez šaubām, ir neatlaidīgas lūgšanas svarīga sastāvdaļa, tomēr patiesa cerība uz Dievu ir daudz kas vairāk. Tās ir dziļākas attiecības ar Dievu, un ne tikai vienkārši gaidīšana uz lietām, kuras esam no Viņa lūguši.
Mazpieredzējuši kristieši galvenokārt koncentrējas uz Dieva apsolīto svētību un dāvanu saņemšanu. Lai vilktu mūs pie Sevis, Dievs izlieto mūsu pamatvajadzības, pēc kurām mēs lūdzam. Viņš vēlas mums dot nepieciešamās lietas, lai mēs varētu gūt pieredzi attiecībās ar Viņu un iepazīt Viņa labestību. Bet nereti, lai mēs Viņam tuvotos, Dievs arī nedod mums visu to, ko esam lūguši.
Kad tas notiek, mūsu ar lūgšanām pildītās gaidas uz Dievu kļūst mums par īpašu piedzīvojumu ar Viņu. Mēs aizvien vairāk savu uzmanību pievēršam Viņa labestībai, un mūsu uzticēšanās Dievam pieaug. Kad mēs savā lūgšanu un cerību dzīvē sākam piedzīvot šādas tuvas attiecības ar Dievu, mēs sākam vēlēties tām nodoties aizvien vairāk. Mēs aizvien mazāk lūgsim tādēļ, ka vēlamies ko saņemt, bet vairāk tādēļ, ka vēlamies piedzīvot Dieva klātbūtni. Tad mēs sāksim iepazīt “lūgšanu bez mitēšanās”, par kuru Pāvils rakstīja 1.Tes. 5:17.
Tā mēs arī sevī attīstīsim spēju vienmēr būt priecīgiem: “Esiet priecīgi vienumēr,” 1.Tes. 5:16.
Lūdzot un cerot uz Dievu, mēs stiprināsim savu paļāvību uz Viņu visās savās ikdienas gaitās. Aizvien vairāk mēs apzināsimies savu pilnīgo atkarību no Dieva visās lietās un centīsimies katru dienu būt ar Viņu tuvās attiecībās. Šāda pastāvīga atkarības apziņa nes mieru gan sirdī, gan prātā. Visas raizes izzūd, un tagadne vai nākotne vairs nevar būt mūsu satraukumu cēlonis.
Šāda lūgšanu un cerību dzīves pilnveidošana prasa laiku. Un tai ceļā var stāties daudzas lietas. Mēs varam, piemēram, lasīt un studēt kristīgu autoru darbus, bet atstāt novārtā patiesu cerību uz Dievu. Mēs varam arī pieļaut, ka mūsu kalpošana attur mūs no tuvām attiecībām ar Dievu.
“Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer,” Raudu dz.3:25.
Ja mēs patiesi cerēsim uz Dievu, mēs piedzīvosim Viņa labestību un nodibināsim tuvas attiecības ar Dievu. Šo pieredzi mēs varam iegūt vienīgi lūdzot un cerot uz Viņu. Bez tā nav iespējama intīma tuvība ar Dievu, un šī tuvība mūsu glābjošajās attiecībās ar Viņu ir vissvarīgākā.
“Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu,” Jāņa 17:3.
Jo vairāk mēs attīstīsim šādas attiecības ar Dievu, jo nesatricināmāka kļūs mūsu uzticība Viņam. Tad mūsu sirdīs valdīs dziļš miers. Satraukumi un bailes būs pagaisušas. Šī pieredze ļaus mums nostiprināties Kungā, un tā ir nepieciešama visiem, kuri gatavojas sagaidīt Jēzus atgriešanos.
Jautājumi pārdomām un diskusijām
1.Ko nozīmē lūgt un cerēt uz Dievu?
2.Kādēļ Dievs nereti kavējas ar atbildēm uz mūsu lūgšanām?
3.Kāda nozīme mūsu attiecībās ar Dievu ir lūgšanām un cerībām uz Viņu?
4.Kādēļ tiem, kuri vēlas būt gatavi Jēzus atnākšanai, ir jāmācās lūgt un cerēt uz Dievu?
____________________________________________________________________
Lūgšana
Piezvaniet savam lūgšanu partnerim un pārrunājiet šīs dienas materiālu.
Lūdziet kopā ar savu partneri:
1.Lai Dievs kristī jūs ar Svēto Garu.
2.Lai Dievs garīgi atspirdzinātu jūs un visu Savu draudzi.
3.Lai Dievs jūs mācītu lūgt un cerēt uz Viņu.
4.Lūdziet par jūsu lūgšanu sarakstā iekļautajiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru