Lepnums ir pazemības pretstats. Kur ir pazemība, tur būs mīlestība. Pāvils aprakstīja lepnuma pretstatu, kad viņš izvirzīja patiesas kristieša mīlestības standartu: „Mīlestība ir ļoti pacietīga un laipna, nekad neskauž un nelielās, tā nav iedomīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Ja tu kādu mīli, tu būsi uzticams viņam, lai ko tas prasītu. Tu vienmēr viņam ticēsi, vienmēr sagaidīsi vislabāko no viņa un vienmēr būsi gatavs aizsargāt viņu.” (1. Kor. 13:4-7, TLB).
Bībelē ir daudzi piemēri, kad Dievs vada Savus bērnus piedzīvojumos, kas lauž viņu lepnumu, bailes un pašpietiekamību. Ābrahāms – visu ticīgo tēvs – iesākumā tāds nebija. Viņš bija bailīgs un daudz domāja par sevi pašu. Viņš divas reizes meloja, ka viņa sieva ir viņa māsa, lai tikai pats sevi pasargātu. Dievs vadīja Ābrahāmu situācijās, kas bija radītas, lai lauztu viņa lepnumu un savtīgumu. Pēdējais un lielākais pārbaudījums bija viņa mīļotā dēla upurēšana Dievam. Ābrahāms beidzot nonāca lūzuma vietā, un Dievs varēja viņu izmantot par lielu svētību apkārtējiem.
„Tad Dieva eņģelis sauca Ābrahāmu otrreiz no debesīm un sacīja: „Es esmu zvērējis, saka Tas Kungs, ka tāpēc, ka tu to esi darījis un neesi taupījis savu vienīgo dēlu, Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis jūras malā. Un tavi pēcnācēji iekaros tavu ienaidnieku vārtus. Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.”” (1. Moz. 22:15-18).
Šis lūšanas process nebija Ābrahāma patīkamā pieredze. Lūšanas pārbaudījumi tādi nekad nav. Tomēr tie ir nepieciešami visiem kristiešiem.
Mozus bija lepns vīrs, kurš tika Dieva salauzts, lai varētu darīt varenu darbu Viņam. Kad Mozus bija jauns vīrietis, viņš bija gatavs atbrīvot Izraēlu. Nogalinot ēģiptieti, viņš domāja, ka Izraēls tiks saliedēts viņa vadībā un cīnīsies pret saviem kungiem. Tas nenotika. Tāpēc bailēs par savu dzīvību, viņš pameta Ēģipti. Viņa iekšējam lūšanas procesam bija nepieciešami 40 gadi, kuros viņš ganīja aitas tuksnesī. Tad, kad Dievs pēc tam viņu aicināja atgriezties Ēģiptē un atbrīvot Izraēlu, Mozus jutās ļoti nespējīgs, un viņš teica Dievam: „Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved izraēlieši no Ēģiptes?” (2. Moz. 3:11).
Viņš bija salauzts un pazemīgs pateicoties 40 gadu pieredzei. Tagad viņš bija gatavs, lai Dievs viņu vareni izmantotu Izraēla atbrīvošanai. Mozus salaušanas process turpinājās nākošo 40 gadu laikā kopā ar tautu klejojot pa tuksnesi.
Mēs to pašu procesu redzam atkal un atkal Dieva bērnu dzīvēs cauri visai Bībelei. Kristus mācekļi bija lepni vīri, viņi pat ceļā uz pirmo Svētā Vakarēdiena dievkalpojumu strīdējās par to, kuram būs augstākā vieta un amats Viņa valstībā. Kad Jēzus tika sagūstīts, viņi visi izbailēs bēga. Viņi bija salauzti un nedroši vīri. Šis lūzums viņiem bija nepieciešams, lai viņi kļūtu vareni evaņģēlija sludinātāji un kristiešu draudzes dibinātāji, un apustuļi.
Ikvienam kristietim ir jāpiedzīvo salūšana. Mēs dabīgi esam lepni un uz sevi centrēti. Mums dabīgi patīk un mēs meklējam augstu stāvokli un vētrainu piekrišanu. Tam visam ir jātiek izmainītam, lai Dievs mūs varētu izmantot nozīmīgā veidā.
Jautājumi pārdomām un diskusijām
1. Lepnums ir pretstats _______________________________________________
2. Pazemībai kristiešu dzīvē ir tādas pašas īpašības kā
3. Nosauciet mīlestības īpašības, kādas Pāvils izvirza 1. Korintiešiem 13.
4. Kāpēc kristieša dzīvē ir vajadzīga ”salūšana”?
5. Vai jūs esat piedzīvojuši ”salūšanu” Kristū?
Lūgšana
Piezvaniet savam lūgšanu partnerim un pārrunājiet šīs dienas materiālu.
Lūdziet kopā ar savu partneri:
1. Lai Dievs kristī jūs ar Svēto Garu
2. Lai Dievs garīgi atspirdzinātu jūs un visu Savu draudzi.
3. Lai Dievs tevi salauž un atbrīvo tavu dzīvi no jebkāda lepnuma, kas tevi varētu atturēt no Viņa.
4. Lūdziet par jūsu lūgšanu sarakstā iekļautajiem cilvēkiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru